Nora DeGold. Kā neiedzīvoties dvēseles sāpēs, kad dzīvē kaut kas ir beidzies?

Nora DeGold atttttarrrvvvv 300Jā, dzīve ir neparedzama. Katram reiz pienāk brīdis, kad kaut kas beidzas vai kaut ko zaudējam – paliekam bez iemīļotā darba, zaudējam draugu, īpašumu, automašīnu utt. Nu protams, kuram gan patīk piedzīvot beigas? Jo īpaši tad, ja tas notiek pēkšņi, negaidīti un vienkārši esi nostādīts fakta priekšā. Tad kā parasti, klāt ir vecās labās dvēseles sāpes. Nereti tās var iesēsties cilvēka dzīvē pat uz vairākiem gadiem. Un tad tiešām sākas īsta elle.
Manu mīļo lasītāj, patiesībā ir jāizprot tikai viena lieta – kad kaut kas beidzas, tad drīz seko jaunais. To saprotot, vienmēr būsi pasargāts no dvēseles sāpēm. Kamēr vien Tu esi dzīvs, itin nekas nebeidzas. Dzīve rit tālāk un viss notiek, viss turpinās. Nomainās tikai cilvēki, situācijas, darbi. Tas arī viss. Es teiktu, ka samainās tikai dekorācijas, bet būtība paliek tā pati. Piemēram, izbeidzas attiecības. Nu izbeidzās tālab, ka esi mainījies un tagad Tevi gaida citas - jaunas attiecības pavisam citā līmenī. Un vienmēr nākamais ir labāks par iepriekšējo.
Viss kaut kad nokalpo, kaut kad pabeidz savu uzdevumu. Tā vietā tavā dzīvē ienāk jaunais un svaigais. Bet, ja fokusējas tikai uz to, kā vairs nav, ja nemitīgi dzīvojas tikai pa pagātni, tad jaunais Tevi nevar satikt, jo Tu vienkārši nelaid to iekšā savā dzīvē. Tālab, ja kas beidzas, ātri pieliec punktu un vienkārši doties tālāk!
Kādreiz šķiet, ka ar šķiršanos vai zaudējumu visa dzīve ir beigusies. Nē, tā nav beigusies, tai pat nav bijis pārrāvuma! Vienkārši plūsti uz priekšu pa dzīves upes lielo plūsmu un, runājot līdzībās, neieķeries pie zariem un kritušajiem kokiem upes krastos! Necenties turēties pie tā, kā vairs nav, bet ļaujies tālāk varenajai plūsmai jeb savai dzīvei, jo aiz līkuma Tevi jau gaida jauni apvāršņi. Vai tad upei sāp, kad tā pamet kārtējo līkumu un plūst tālāk? Taču nē! Un tā sajūta, ka viss ir beidzies un tamlīdzīgi, ir iluzora. Tā nav patiesība.
Bet kālab mums sāp? Tālab, ka no bērnu dienām caur filmām, grāmatām utt. esam mācīti, ka tad, kad cilvēka dzīvē kaut kas beidzas, ir jāsāp. Mēs taču neko citu neesam redzējuši, kā tikai šādu pieredzi! Mums nav iemācīts, ka var taču droši un pārliecinoši doties tālāk, turklāt viegli un smejoties. Jā, mums jau no mazotnes ir iemācīts pārāk daudz izciest sāpes, baidīties no sāpēm, atcerēties, godināt un pieminēt sāpes. Un kālab tas viss?
Manu mīļo lasītāj! Pats saproti – cik daudz varēsi manipulēt ar cilvēku, kurš ir priecīgs, kurš nebaidās zaudēt un nepazīst dvēseles sāpes? Nu tur jau tā lieta, ka nesanāks gan ar viņu manipulēt!
Nu ko, ja tas ir stāts arī par Tevi un Tev par kaut ko jau pamatīgi sāp dvēsele, tad ieklausies manos vārdos un rīkojies! Tātad, ievelc elpu, izpūt visu smagumu un sataisi smaidu līdz ausīm! Un sāc dodies pretī savam jaunajam pozitīvajam dzīves pagriezienam! Beidz vilcināties! Es zinu, ko saku! Visticamāk Tu vēl neredzi, bet es jau skaidri redzu tavu burvīgo nākotni tikai rokas stiepiena attālumā! Ja es tā saku, tas nozīmē, ka tieši tā arī būs!!! Tu tak zini, ka savu reizi es spēju ieskatīties pat tavā nākotnē, kuru pats vēl neredzi...

Nora DeGold atttttarrrvvvv 2000

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold