ENERGOVAMPĪRISMS: Tie kas dzimuši par vampīriem

Gēnu inženierija apglabās vismīklaināko slimību cilvēces vēsturē - porfīriju Ja vien ne šī «vampīru slimība» - nebūtu mītu nedz par Drakulu, nedz par pārējiem asins dzērājiem ar ilkņirm, kas baidās no gaismas.

Jau veiksmīgi ir pabeigta eksperimentu sērija ar dažu sugu zivju un peļu DNS: iedzimta porfīrija tiks koriģēta, bet iegūto ārstēs ar jaunākajiem līdzekļiem, tā, ka slimību varēs bloķēt agrā stadija, kad tā nekā neatšķirsies no simtiem tamlīdzīgu asins patoloģiju.

 

Viņi tomēr eksistē!

Gēnu medicīnas kārtējais panākums paliktu plašākas publikas neievērots, ja vien ne tik augstais vampīru popularitātes reitings. Jo praktiski pēc visiem simptomiem slimnieks, kas cieš no aizlaistas porfīrijas formas, ir tipisks vampīrs! Beidzot ir atrasts iemesls un aprakstīta šīs neticamās slimības gaita. Kas gan ir porfīrija? Lūk, definējums no medicīnas rokasgrāmatas: «Porfīrijas slimība, porfīrija – iedzimts pigmentu apmaiņas traucējums ar paaugstinātu porfirīna saturu asinīs un audos un pastiprinātu to izdalīšanos ar urīnu un fekālijām. Izpaužas kā fotodermatoze, hemolītiskas krīzes, kuņģa-zarnu un nervu-psihiski traucējumi». Par to, kas slēpjas zem šiem sausajiem un ne pārāk saprotamajiem vārdiem, kļūs skaidrs mazliet vēlāk, bet tiktāl jāatzīmē, ka pirms šo slimību klasificēja kā slimību, ar tās upuriem gadsimtu gaitā nesaudzīgi cīnījās kā ar vampīriem. Tradicionālā medicīna līdz šim atsakās saistīt mitoloģiju ar porfīroiju, tomēr atradās divi drošsirdīgi ārsti, kas nebaidījās atklāti paziņot par to.

Par porfīrijas saikni ar vampīrismu pirmoreiz paziņoja dakteris Lī Illiss no Lielbritānijas.1963.gadā viņš iesniedza Karaliskajai medicīnas biedrībai monogrāfiju «Par porfīriju un vilkaču etioloģiju», kas saturēja ļoti detalizētu vēsturisku vilkaču-asinssūcēja aprakstu salīdzinājumā ar porfīrijas simptomātiku. Izrādās, ārstiem šodien ir daudz kas zināms par porfīriju. Tiek uzskatīts, ka no šīs retās gēnu patoloģijas formas cieš viens cilvēks no 200 tūkstošiem (pēc citiem datiem, no 100 tūkstošiem).

Medicīnā ir aprakstīti aptuveni 100 krasi iedzimtas porfīrijas gadījumi, kad slimība bija neārstējama. Slimību raksturo tas, ka organisms nevar ražot asins pamatkomponentu - sarkanos ķermenīšus, kas savukārt atspoguļojas asins skābekļa un dzelzs deficītā. Asinīs un audos ir izjaukta pigmentu apmaiņa, un saules ultravioletā izstarojuma vai ultravioleto staru ietekmē sākas hemoglobīna sabrukums.

Neolbaltumu hemoglobīna daļa ir hems – kas pārvēršas toksiskā vielā, kas saēd zemādas jeb subkutāna audus. Āda iegūst brūnu nokrāsu, kļūst arvien plānāka un  saules gaismas iedarbībā plīst, tāpēc pacientiem-«vampīriem» tā ar laiku apklājas ar rētām un čūlām. Čūlas un iekaisumi bojā skrimšļus - degunu un ausis, deformējot tos.Kopā ar čūlām segtajiem plakstiņiem un virpulī sagrieztiem pirkstiem, tas neticami saķēmo cilvēku. Slimniekiem ir kontrindicēta saules gaisma, kas nes tiem neciešamas ciešanas. Vēl jo vairāk, slimības procesā deformējas cīpslas, kas galējā attīstības stadijā izraisa pirkstu sagriešanos. Āda ap lūpām un smaganām izkalst un kļūst cieta, rezultātā atkailinās dzerokļi līdz pat smaganām, radot atņirgtu zobu efektu.
Vēl viens simptoms ir porfirīna sediments uz zobiem, kas var kļūt sarkani vai sārti - brūni. Bez tam, pacientiem spēcīgi balē āda, dienas laikā viņi jūt spēku apsīkumu un nogurumu, kas nomainās ar kustīgāku dzīvesveidu nakts laikā. Jāatkārto, ka visi šie simptomi ir raksturīgi tikai vēlajiem slimības posmiem, bez tam, pastāv liels daudzums citu, mazāk šausminošu tās formu. Kā jau rakstīts augstāk, slimība bija praktiski neārstējama līdz pat XX gadsimta otrajai pusei. Neskatoties uz to, ka porfīrija- nav psihiska slimība, tā galēji postoši atsaucas uz psihi. Un vispār var novest cilvēku līdz pašnāvībai. Lī Illiss uzskatīja, ka visas porfīrijas slimnieces cieš no dažādu psihisko noviržu formām - no vieglas histērijas līdz maniakāli depresīvai psihozei un neprātīgiem murgiem, kas, dabiski, nevarēja nešausmināt un nesēt paniku nejaušu liecinieku starpā. Pievienojiet tam vispārējo neveselīgo viduslaiku fonu – inkvizīcijas, elles izdzimumu un raganu masveida sodīšanas ar nāvi laikus. Šo secinājumu apstiprina arī ārsti-neiropatologi. «Asa intermitējoša porfīrija (AIP) ir vissmagākā un visbīstamākā no visām porfīrijas formām izteikto neiroloģisko sarežģījumu» dēļ, - teikts «Neiroloģiskajā žurnālā» (N 4, 1998).
Tajā aprakstītas visas smaga porfīrijas gadījuma klīniskās pazīmes 34 gadus vecai  sievietei. Specifiskās medicīnas terminoloģijas dēļ tie ir grūti izpratneiTātad, galvenais secinājums: par vampīriem nekļūst par, par vampīriem piedzimst.


Ne visai zilās asinis

Visbiežāk ar porfīriju sastapās Viduslaikos Zviedrijā un Šveicē, un te, visticamāk, arī radās mīts par vampīriem. Ar šo slimību tāpat labi pazīstami ir visā pārējā Eiropā, īpaši karaļu dinastijās. Par to raksta savā grāmatā «Viktorijas laikmeta pārstāvji» (izdots 2002 g.) vēsturnieks Endrjū Vilsons. Līdz pat slavenās karalienes Viktorijas (1819 - 1901)valdīšanas laikam britu karaliskajā ģimenē plosījās iedzimta porfīrija. Tieši tā kļuva par karaļa Georga III ārprāta cēloni, kas bija Viktorijas vectēvs. Georgs III (1738-1820), Lielbritānijas un Īrijas karalis piedzima 1738.gada 4.jūnijā Londonā. Viņš vadīja stingru koloniālu politiku, kas izrasiīja karu par ziemeļamerikas koloniju neatkarību. 1788. gada oktobrī Georgs izjuta pirmo nopietno neprāta lēkmi, kuras iemesls bija ass politiskais cīniņš par regenta amatu: reģents Velsas princis konfliktēja ar tēvu.Neprāta lēkmes atkārtojās 1801-ā, 1804-ā un 1810-ajā; kopš 1811.gada karaļa stāvoklis neuzlabojās, bet 1808-ajā viņš turklāt vēl arī kļuva akls. Mūsdienu pētnieki apgalvo, ka Georga III neprāta cēlonis bija slimība porfīrija - reta saslimšana, kas saistīta ar vielmaiņas traucējumiem. Nomira Georgs III 1820.gada 29.janvārī.
Tēvam neizbēgami bija jānodod Viktorijai šī slimība, bet viņš nenodeva. Varbūt viņš arī nebija viņas tēvs? Kas tad ir viņas tēvs?.. Vilsons uzskata, ka kāds no viņas mātes mīļākajiem, tāpēc slimība arī pameta karaliskās pils sienas. Šis piemērs rāda, ka «vampīru slimība» var izpausties dažādi, atkarībā no sava smaguma. Dabiski, ka, ja karaliskajā ģimenē radās cilvēki ar smagas porfīrijas pazīmēm, kas veda ne tikai pie ārprāta, bet arī pie pretīgām ārienes izmaiņām, to rūpīgi slēpa. Iespējams, materiāli par šīm kaitēm glabājas slepenajos karaļu arhīvos, bet mēs diez vai to uzzināsim. Toties mēs kaut ko varam uzzināt par porfīriju pie mums Krievijā.

«Ekspress-avīzes» žurnālists Vladimirs Lagovskojs (skat. infolapu «Наблюдатель»[«Novērotājs»]), raksta par porfīrijas gadījumu ar meiteni, kas slimo ar to jau vairāk kā 15 gadus (uzvārds un dzīvesvieta netiek minēti). «Katjai ir nāvīga dienasgaisma. Saule var sadedzināt viņu dzīvu tikai vienas minūtes laikā. Meitene ir slima. Bet apkārtējiem nav bīstama. Katjas nakts ilgst jau 15 gadus. No agras bērnības uz sejas un uz rokām, kas ir atvērtas dienasgaismai, sāka rasties plankumi un izsitumi. Meitene kliegdza. Sākumā domāja, ka tā ir parastā diatēze. Pāries. Bet plankumi nepārgāja. Tieši otrādi, tie pārvērtās čūlās. - Ārsti nevarēja nolikt diagnozi, - stāsta Sofja, Katjas mamma. – Viņi tikai noteica, ka bērnam ir anomāli alerģiska reakcija uz sauli. Un ieteica turēt manu meiteni tumsā. Padoms izrādījās noderīgs. Pēc dažām dienām, kas pavadītas bez saules, čūlas sadzija gandrīz bez miņas. Bet tās radās atkal no jauna ikreiz, kad meitene kaut vai uz dažām minūtēm redzēja dienas gaismu. Un ar katru reizi arvien spēcīgāk. Uz mēnesi meitene reaģēja normāli. Neapklājās ar čūlām arī elektrisko lampiņu gaismā. Katjai nāvīgs ir tikai noteikta biežuma izstarojums - pamatā ultravioletā spektra. Krēmi ar augstu aizsardzības pakāpi pret sauli palīdz viņai, bet ne uz ilgu laiku: uz minūtēm piecām. Pēc tam sākas neciešamas sāpes. Agrāk, kad meitene bija maza, viņu pārvadāja no vietas uz vietu aizvērtā somā. Tagad Katjai ir sašuvuši īpašu gaismas necaurlaidīgu bruņucepuri ar pumpi, kas padod gaisu elpošanai. Pat vasarā meitene nēsā aizvērtu mēteli un cimdus.
Skolā viņa neiet. Mācās ar mājas skolotājiem istabā ar stikliem, kas nelaiž cauri ultravioleto starpjumu. - Pieaugušie izplata niknas baumas, - sūrojas Katjas mamma. - It kā mana meita būtu vampīrs. Un jebkurā momentā var kādam iekost. Viena avīze pat uzrakstīja, ka pa naktīm viņa gaudo. Radikāla līdzekļa nav, bet esošās zāles tikai atvieglo ādas sadzīšanu.

Igors Kurbatovs, hematoloģiskā centra RAMN darbinieks, uzskata, ko Katja patiešām ir potenciālais vampīrs. - Meitenei ir reta, tā saucamā porfīrijas slimība, - saka viņš. - Tās cēlonis tika atklāts gadus desmit atpakaļ. Bet pati kaite pastāvēja jau agrāk. Viduslaiku leģendās par vampīriem ir aprakstīti cilvēki, kas cieta tieši no porfīrijas.
Mūsu Kanādas kolēģi profesora Dolfina vadībā uzskata, ka to izraisa gēnu defekts. Mēs līdz galam neesam pārliecināti, bet būtība ir sekojoša. Cilvēks ir piesātināts ar pigmentiem, tā saucamajiem porfirīniem. Tie ietilpst, piemēram, asins sastāvā - hemoglobīnā, kas padara tās sarkanas. Slimniecēm ir izjaukta dabiskā porfirīnu cirkulācija.Tie uzkrājas zem ādas un saules gaismas iedarbībā iegūst postošu spēku. Sāk izstrādāt indīgu atoma skābekli, kas burtiski saēd apkārtējos audus. Sejas vaibsti var sagrozīties līdz nepazīšanai, kļūt atbaidoši. Cilvēki slēpjas no gaismas un iziet uz ielām tikai pa naktīm. Pilnībā iespējams, ka dažas slimnieces dzēra asinis. Bet ne ar sātanisku mērķi, bet kā zāles. Viņas intuitīvi juta, ka vajag uzpildīt hemoglobīna zudumu. Bet agrāk to varēja iegūt tikai no cilvēka asinīm, lietojot tās tieši. Tas atvieglināja ciešanas. Bet šodien tas viss ir lieks, jo hemoglobīns pārdodas aptiekās.
Daži vārdi sakarā ar šaubām par ģenētiskā vampīrisma dabu. Svarīgākais ir tas, ka mūsu centrs ir fiksējis divus inficēšanās gadījumus. Viens - Voroņežā septiņgadīgam zēnam, cits – Nižņajā Tagilā pieaugušai sievietei. Bet tīri ar ģenētisku defektu inficēties nav iespējams. Tāpēc atliek aizdomas, kas pastāv vīruss, kas izraisa saslimšanu. Mēs viņu meklējam.

...XX gadsimta 80.gadu vidū profesors Veins Tikkanens atbalstīja Lī Illisu, paziņojot, ka viņam izdevies atminēt vampīru dabas noslēpumu. «Visu Eiropas mītu par vampīriem un vilkačiem pomatā, - uzskata profesors, - ir reāli notikumi».
Viņaprāt, teikas, kas apaugušas ar neticamām detaļām un visādiem murgiem, ir cilvēku likteņi, kas cietuši no tā saucamās porfirīna slimības ļoti smagā formā. Porfīrija – iedzimta saslimšana, tā uzskata Tikkanens, visbiežāk rodas asins sajaukšanās rezultātā starp radiem. Tāpēc parasti «vampīri» radās kaktos, kas tāli no civilizācijas, kur dzīvoja cilvēki ar barbariskiem dzīves uzskatiem. Turklāt, kā rāda mūsdienu statistika, ja porfīrija ir fiksēta vienam no vecākiem, tad 25% gadījumu ar to saslimst arī bērns. Kā mēs redzējām, tas notiek ne tikai aklos kaktos, bet arī pašā civilizācijas centrā. Bet galvenais, profesors Tikkanens ar kolēģēm noteica to, ka, kaut arī līdz galam šī saslimšana vēl nav izpētīta, tomēr «vampīrisms» pakļaujas ārstēšanai. Pārvērst «vampīru» normālā cilvēkā var ar ķīmijterapijas un biežu asinspārliešanu palīdzību. It kā viss kļuvis skaidrs, bet kāpēc tad turpina pastāvēt ticība īstiem, asinis sūcošiem vampīriem? Kāpēc tā ir tik noturīga? Atbildes pagaidām nav. Bet ir interesanti izteikumi un fakti, kas vedina uz pārdomām.

*** Tā, viens no sava laika gudrajiem, filozofs, Franču revolūcijas idejiskais tēvs Žans - Žaks Russo bez iebildumiem ticēja vampīru eksistencei. Viņš rakstīja: «Ja kādreiz pasaulē ir pastāvējis stāsts, par kuru var būt drošs, tas ir stāsts par vampīriem; te nekas nav palaists garām: oficiāli pienesumi, cienījamu cilvēku - ārstu, garīdznieku, tiesnešu liecības; pilnīga evidence».

*** 2001.gada aprīlī Tadžikistānas tiesībsargājošie orgāni apcietināja 22-gadīgo Dušanbe iedzīvotāju Toiru Hamidovu apsūdzībā.. par slepkavībām ar vampīrisma «elementiem». Pēc tam, kad vietējā Drakulas upuris nomira no sišanas, jaunais cilvēks lēja glāzē nogalinātā asinis un atstāja tās sev vakariņās – ar tādām savu noziegumu detaļām dalījās ar miliciju pats vampīrs. Savu rīcību Hamidovs izskaidroja ar to, ka viņu vadīja ļaunuma spēki.

*** Vēl XIX gadsimtā bailes no vampīriem bija tik lielas, ka cīņā ar tiem tauta iegādājās speciālus pārnēsājamus komplektus. Viena no tādām antivampīru aptieciņām nesen tika pārdota «Fain and Ko» izsolē Oregonas štatā (ASV) par 12000 dolāriem. Skaists sakvojažs, kas darināts 1880.gadā, satur: saliekamu krucifiksu no ziloņkaula, sudraba lodes un formu to atliešanai, apses mietu, ķiploku pulveri, pudelīti ar antivampīru serumu un burciņu ar šaujamo pulveri. Vampīri ir jāšauj tikai ar sudraba lodēm - tikai tā tos var «nogāzt gar zemi». Apses mietu ir jāiedzen sagūstītā vampīra ķermenī, lai viņa dvēsele neieceļotu vēl kādā. Pretvampīru serums ir jālieto iekšīgi, gadījumos, ja iekodis vampīrs, lai cilvēks nekļūtu par viņu. Ar ķiploku pulveri apbārsta telpu, jo tā smaka atbaida asinssūcējus. Pēc ūtrupju kampaņas vadītāja Stefani Nisong Rajena vārdiem, bailes Drakulas pēcnācēju priekšā atdzimst. Gribētāju nopirkt antivampīru aptieciņas kļūst arvien vairāk un vairāk. Uz pārdoto sakvojažu pretendēja 10 cilvēki.

*** Ir uzrakstīts tāds «Lamijas Evaņģēlijs», kuru žurnālisti ir nokristījuši par vampīru Bībeli. Lūk, fragments no tās: «Un izvēlējās viņi visskaistāko ciema jaunavu un atstāja to tur, kur Viņš teica, un kad nakts kāpa lejā pār pasauli un vilki dziedāja Medību Dziesmu, atnāca Asinis Izzinājušais, un novilka viņš no viņas apģērbu un ieguva viņas jaunavīgo ķermeni un dzēra Viņš viņas asinis un plēsa viņas sniegbalto ādu ar saviem kā bārdas nažiem asajiem nagiem, ar saviem asajiem ilkņiem koda viņas vēl sitošos sirdi, un viņas klaigas ieskanējās pār to vietu, kur kādreiz pielūdza Senās Šausmas, un izdzirdēja klaigas zem zemes dziļi aizmigušais Zvērs un sajuta jaunavas asinis, kas piesūcināja zemi, caur briesmīgu un senu ceremoniju, un pamodās Zvērs un piecēlās, saceļot putekļos zemi Nakts Saules gaismā. Un atrāvās Asinis Izzinājušais no asiņainā gaļas gabala, kas kādreiz bija šī apvidus visbrīnišķīgākā jaunava un aizgāja pretī Senajam Zvēram, un smaidīja viņš, un no šī smaida vīta lapas un ziedi un neizzināmi bezdibeņi skatījās no viņa acīm. Un cīnījās viņš ar Zvēru, un izcēlās tonakt briesmīgs negaiss, un sacēlās vējš, kas pēc tam pārvērtās virpuļviesulī, kas izlauza kokus ar visām saknēm un šī virpuļa centrā cīnījās Asinis Izzinājušais ar Seno Zvēru, un nogāza viņš zemē Zvēru, un sāka dzert viņa asinis, piesātinoties ar neredzētu spēku. Negaiss beidzās, iestājās diena, un aizgāja Asinis Izzinājušais, kļūstot vēl varenāks, bet saplosītais jaunavas līķis ieguva jaunu dzīvi, jo tajā bija Asinis Izzinājušā sēkla, un pārvērtās viņa šausmīgā radībā, kas vēl ilgi dzēra apkārtnes ļaužu asinis. Lamijas Evaņģēlijs (6 nodaļa 7:4).