Nora DeGold Marokā (2017. g. Jūlijs)

MAROKAAAAAA 300Jā, jūlijs manā dzīvē izvērtās par lielu un traku notikumu, jo tas viss aizritēja Marokā.

Savā ziņā Maroka ir riktīgi traka zeme un piemērota īpaši asu izjūtu cienītājiem, jo no brīža, kad pamostoties tiek atvērtas acis, visas dienas garumā ne uz mirkli nedrīkst zaudēt modrību, jo atkal kādu nešpetnu un nejauku “brīnumu” būs izstrādājis kāds arābs no viesnīcas apkalpojošā personāla vai kāds pa ceļam satiktais cilvēks. Dodoties pa ielām, kārtējo reizi simtiem cilvēku būs tevi nopētījuši ar naida un skaudības pilnām acīm, īpaši slikti ģērbti vīri un sievas, kuras pie gaisa temperatūras, kuru var nosaukt par bezgalīgo ceļojumu saunā, ietinušās īpaši nonēsātos sintētiskos, bezgaumīgos paltrakos un galvu ietinušas lakatos tā, ka citām knapi redzamas tikai acis. Un kur vēl tie neskaitāmie saucieni, vai nav vēlmes “nodrāzties” uz līdzenas vietas! Visu laiku nākas saskarties ar glūnošām acīm, kuras mērķē uz maniem briljanta auskariem, zem drēbēm paslēpto naudas kuli un protams, arī fotoaparātu. Kad vakarā beidzot ir pieslēgtas 5 vai 7 zvaigžņu viesnīcas durvis, vari uzelpot, ka visas dienas garumā laikam pats Velns ir stāvējis klāt, ja jau esi palikusi neaplaupīta vai neesi iekūlusies kādā citā ķezā.
Jā, Marokā ir reta parādība, ka kāds uz tevi skatītos ar mīlestības vai draudzības pilnām acīm. To visu vērojot, nākas sev jautāt, vai visi tie cilvēki maz lasa savus svētos tekstus un vai tajos vispār ir ielikta kāda morāle un eiropietim pieņemama ētika? Atrašanās Marokā starp vietējiem marokiešiem tiešām ir liels pārbaudījums un nervu norūdīšanas (vai labi lielas sabojāšanas) terapija. Ej nu sazin, kas galu galā notiek ar to nervu sistēmu – vai tā atveseļojas vai tempā jūdzas nost, skatoties šīs daudzās šausmas?
Un kur vēl visas tās šausmu lietas ar ēšanu! Katru dienu laimīgi uzelpoju, ka smalkajās viesnīcās bija labs ēdiens, jo ejot pa pilsētas ielām, neko citu neredzēju, kā pūstošus lopu līķus, kuri restorānos tveicīgajā Āfrikas saulē bija sakārti apmeklētāju aplūkošanai un gar kuriem mušas veica savu riņķa danci, apkakājot un dējot oliņas biezā slānī. Pat no tām ēstuvēm un restorāniem, kur dzīvnieku līķi nebija izkārti, pūstošas gaļas smārds vējoja jau pa gabalu, vēl pirms tie pavērās manam acu skatienam. Redzot visas tās šausmas, atviegloti uzelpoju, ka esmu vegāne un vēlreiz izbrīnīti nodomāju, kā gan cilvēki arī pie mums spēj tos pūstošos un smakojošos līķus iedabūt iekšā savā kuņģī? Pat ejot garām smalku veikalu gaļas letēm mūsu pašu Eiropā, deguns ir jāaizspiež cieši jo cieši, lai nenoģībtu no pūstošās lopu miesas aromāta.
Arī Marokas vietējo amatnieku veikalu apmeklējums izvērtās par ne visai patīkamu notikumu. Tur veikalnieki uzskata, ka tikai paskatoties uz viņu precēm, tev jau ir pienākums tās nopirkt. Bet ja nedomā tos ne visai kvalitatīvos niekus pirkt par bargām naudām, tad veikalnieks jau sāk bļaut, ka jāmaksā par to, ka esi skatījies viņa mantību, jo te jau nav nekāds krāmu muzeja noliktavas bezmaksas apskates telpa.
Vārdu sakot, šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi, jo satiekoties ar marokiešiem aci pret aci, katra diena visa mēneša garumā nesa jaunus pārbaudījumus. Nedrīkstu nepieminēt arī visus to uzmācīgos kamieļu večus, kuri ir pārliecināi, ka manas dzīves lielākais sapnis ir caurām dienām par visu mana naudas maka saturu jādelēt ar viņu kamieļiem. Ja godīgi, par to visu es varētu sarakstīt asa sižeta romāneli, kura lasīšanas laikā lasītājiem mati būtu stāvus bez visām matu lakām un friziera uzkasīšanas. Iespējams, ka pēc gadiem arī uzrakstīšu. Jā, Marokas apmeklējums vietās, kur dzīvoja vai strādāja vietējie, man tiešām lika sajusties kā tādai varonei no Holivudas šausmu filmas. Kad atkal sēdēju melnajā džipiņā, kas laimīgi devās prom no kārtējās pilsētiņas, un acīm pavērās dabas ainas, kuras vairs negreznoja vietējo arābu ar dzīvi neapmierinātās sejas, beidzot sajutu sevī atkal atgriežamies mieru un labsajūtu. Ja nu kas tiešām Marokā ir skaists un izcils, tad tā ir Marokas daba, kur okeāna viļņi ar savu skaistumu aizkustina dvēseli, kur visvarenie kalni liek savā priekšā dziļā cieņā klusi tos pielūgt, kur olīvkoku plantācijas atdzīvina ainavu un kur katru mirkli gan zemei, gan kalniem mainās krāsa. Gribas teikt, ka radot šo apbrīnojamo mākslas darbu - Maroku, Dievs nav žēlojis krāsas no visa spektra.
Jā, es tak pat Sahāras tuksnesī pavadīju vairākas dienas! Tas tik bija varens piedzīvojums! Redzēju gan melno tuksnesi, kas kilometru garumā veidots no gandrīz piķa melniem akmentiņiem, atgādinot paša Velna kunga akmentiņus un protams, milzīgo dzelteno tuksnesi. Tuksnesis ir tuksnesis – dienā tas vilina ar savu skaistumu, kaltē miesu burtiski pa minūtēm, taču vienalga apbur un sauc doties iekšā aizvien dziļāk un tālāk. Tas lika aizdomāties arī par savas dzīves tuksnešiem – tām dzīves sfērām, kuras aizlaistas tā, ka nu jau izkaltušas kā tuksnesis.
Bet kad piezagās naktis, skaistais, vilinošais un draudzīgais tuksnesis pēkšņi izmainījās un kļuva citāds. Es teiktu, ka pat ļoti baiss. Pa tuksnesi sāka klīst tūkstošiem rēgu un mirušo garu, kurus tas reiz ir paņēmis. Tur pastaigājās spoki no dažādiem gadsimtiem. Starp tiem bija ceļinieki, kuri savā laikā bija nomaldījušies un gājuši bojā smilšu vētrās vai no slāpēm, kā arī ceļinieki un tūristiņi, kuri kļuvuši par vietējo laupītāju upuriem.
Nu ko, ielūdzu apskatīties šī mana ceļojuma bildes! Jā, lai tās taptu, tēlaini izsakoties, bieži nācās iet cauri uguni un ūdeni. Vai arī Tev iesaku braukt uz Maroku? Uzreiz saku – ja Tev švaki nervi, tad tiešām labāk izceļojies pa Maroku caur manām fotogrāfijām! Un atceries, ka baltai un skaistai sievietei tur braukt pat vīra kunga pavadībā nav nekādu garantiju. Pat tad jebkurā brīdī vari tikt nolaupīta un uz visiem laikiem ieslodzīta kādā vietējo izvirtuļu netīrā istabelē. Tikai atbraucot mājās, līdz galam sapratu, ka visu šo laiku man klāt bija stāvējis un aizsargājis pats Velns, jo Dievs ar savu labo sirdi nu tiešām nebūtu spējis mani izpestīt no neskaitāmām neveiklām un bīstamam situācijām. Un cik reizes Marokā pat nācās pie sevis klusi noskaitīt kādu skaitāmo pantiņu, lai nepazaudētu jau tā traumēto prātu kārtējā negatīvo asu izjūtu situācijā! Bet lai vai kā, man pašai tagad liels prieks, ka biju Marokā! Tagad es zinu, kā izskatās šī zeme un kādi ir tur dzīvojošie arābi. Noskatoties uz viņu dzīvi varu teikt, ka tas tiešām bija kā ceļojums pa gadsimtiem. Tiklīdz atstāju smalko hoteļu telpas, kuri ar savu greznību lika justies kā 23. gadsimta nākotnē, tā ieniru milzu mūros, kuros jutos kā viduslaikos un brīžiem pat 3. gadu simtenī. Tāds bija mans jūlijs Marokā. Tas tiešām bija varens mēnesis!

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold