Noras DeGold burvīgie mirkļi Ventimiglijā (Itālija. 2017. gads)

italijaa 300Jā, šis nu gan man ir bijis varens ceļojumu gads! Pat augstākie spēki visu sabīdīja tā, ka pavadīju burvīgu un neaizmirstamu laiku arī kādā ļoti vēsturiskā un īpašā Itālijas pilsētā Ventimiglijā. T ad nu šajā vēsturiskajā un bezgala romantiskajā pilsētā izbaudīju īstu, autentisku itāļu picas garšu. Nu protams, mūsu pašu sūnu ciema vissmalkākajās vietās labākajā gadījumā iespējams izbaudīt tikai bālu atblāzmu no tā, kā patiesībā garšo picas Itālijā. Un kur nu bez Itāļu gardajiem vīniem, kurus baudīdama, reibu kā iemīlējusies padsmitniece, kurai galvā tikai skaisti puiši un sievietes. Tie ir vīni, kuri sniedz ko vairāk, nekā tikai garšas baudas. Jau no pirmajiem vīna malkiem apziņa paveras tik plaša un tīra, ka jūties kā Itālijas vissvarīgākā un cienījamākā goda viešņa no izdaudzinātās un pasaulē nesaprastās Austrumeiropas. Ak to viesmīlību un labestību, kura atskanēja vai katrā šīs Itālijas pilsētiņas mājas pagalmā! Ak šo fantastisko itāļu temperamentu un valodu, kuru var klausīties stundām ilgi kā visburvīgāko sonāti! Ko tik neredzēju un labu nepiedzīvoju šajā jaukajā pilsētiņā! 

Manu mīļo lasītāj, tu taču zini, ka Nora ir nepārspējama asu izjūtu cienītāja, kurai vienkārši ir dabas dots talants sameklēt piedzīvojumus pat vismierīgākajā un nevainīgākajā vietā. Varbūt neticēsi, taču burvīgajā Ventimiglijā es nepiedzīvoju nevienu pašu nervus kutinošu atgadījumu! Tālab nevarēšu Tevi iepriecināt ar kārtējo šausmu stāstu, kuram varonīgi būtu gājusi cauri. Nu labi, te laikam bišķiņ jau atkal sameloju, jo tomēr bija kādas nelielas šausmas, kuras piedzīvoju vilcienā, dodoties prom no Itālijas. Brauciena laikā policija rūpīgi pārmeklēja katru vilciena stūri, kā rezultātā neskaitāmiem tumšādainiem pasažieriem tika atņemti dokumenti, kā īstā spriedzes filmā uzlikti roku dzelži un visi tuvākajā stacijā iekrāmēti restotās mašīnās. Un tas viss risinājās nevis kārtējā ziņu reportāžā vai mākslas filmā, bet reāli, manu acu priekšā! Policisti izturējās pret aizturētajiem vēl sliktāk, nekā pret pašu nešķisto spēku. Tad nu sapratu, ka laikam tiek apcietināts kārtējais īpaši bīstamo teroristu-spridzinātāju grupējums, kas bija pamanījies iekāpt vilcienā tieši manā reisā. Laimīgi uzelpoju, ka policija bija tik veikla un redzīga, jo kas gan būtu varējis notikt, ja policija nebūtu rīkojusies tik operatīvi? Varbūt mans vilciens būtu uzspridzināts ar teroristu spridzekļiem? Tad nu gan būtu traki, jo iespējams, ka tad manis vairs nebūtu. To iedomājoties mani sagrāba pamatots satraukums un dziļas pārdomas par manu veco labo dzīvi. Interesanti, ja manis vairs nebūtu, ko darītu mani skauģi? Tad taču vairs nebūs ko skaust! Un ko iesāks daktere-lezbiete, kuras vienīgā dzīves jēga ir caurām dienām rakstīt par mani apmelojumus uz visiem sūnu ciema kriminālpolicijas kantoriem? Ko iesāks žurnālistu armija, kas seko līdzi katram manam solim vēl neatlaidīgāk par slepeno izlūkošanas dienestu? Tad taču vairs nebūs par ko skandālrakstus rakstīt, kā es atkal vērienīgi taisījusi reklāmas kampaņas un gandrīz visus sūna ciema iemītniekus izputinājusi uz līdzenas vietas, bez sirdsapziņas pārmetumiem atstājot tos nabadziņus pat bez maizītes garoziņas, utt. Jā, un kur vēl visas manas “nezāles” jeb skolniecītes un skolnieciņi, kuri katru dienu vairojas vēl ātrāk par sēnēm pēc lietus un kurus tad nu apmācu tajās smalkajās krāpšanas un aitu kažoku apcirpšanas tehnikās? Kā tad viņi uzzinās, kā vairot savu bagātību burtiski no zila gaisa un kā bez jebkādas diētas zaudēt liekos kilogramus, tikai paskatoties uz manu fotoattēlu vien (protams, pirms manas bildes apskatīšanas ieskaitot visu savu naudiņu, cik vien ir pie dvēselītes un dzīves laikā iekrāta un matracī paslēpta)? Bet vilcienā, redzot manu balto aristokrātes ādu, policisti pat neuzskatīja par vajadzīgu paprasīt man pasi. Tā vietā viņi gan laipni sveicināja, gan labu ceļu novēlēja, lai es neparko nesatraucoties, jo viss esot pilnībā kārtībā un viņi pilnībā kontrolējot situāciju. Lai es mierīgi izbaudot savu burvīgo braucienu un brīvdienas. Jā, Ventimiglijā aso sajūtu piedzīvojumu epizodes izpalika, toties vilcienā tad nu saņēmu pamatīgu devu. Bet savu reizi tiešām ir jauki vienkārši baudīt dzīvi bez jebkādiem dramatiskiem notikumiem. Ja godīgi, tad tajā tiešām kaut kas ir, lai gan jāatzīst, ka visu dzīvi bez piedzīvojumiem es nodzīvot tomēr nespētu. Tad gan kādu dienu iestātos rutīna un garlaicība. Bet tur, kur rutīna, tur klāt arī “melnie”, tur klāt arī depresija, bet vecās dvēseles un ķermeņa kaites atkal sveicina tik neatlaidīgi, ka nopietni jāapsver, vai tik atkal nedoties uz kārtējo atveseļošanās SPA kādā trako namā, lai savestu kārtībā savus slimos nervus un psihi. Bet ceļojumos tik skaties ar lielām, plaši atplestām acīm, ko nesīs nākamais mirklis. Tas ir tik aizraujoši, ka nav pat laika atcerēties par visām tām nejaucībām sevī un savā dzīvē, kuras vēl nav pagūtas atstrādāt un sakārtot vēl no pagājušajām dzīvēm.
Nu ko, saku lielum lielo “paldies” Ventimigliānai par burvīgo kopā pavadīto laiku! Tad jau uz tikšanos šajā vai nākamajā dzīvē! Ej nu sazin, kā man tur labpatiks un kā tie augstākie spēki būs lēmuši. Un kā jau vienmēr, šo to no redzētā arī iemūžināju ar savu fotoaparātu. Tad nu aicinu to apskatīties un paceļot kopā ar mani pa Ventimigliju!

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold