Nora DeGold Nicā, Parīzē un Margaritas salā (2017.g. augusts)

GHHHHHHHHHHH 300Nu ko, ar Augstāko spēku palīdzību un grand izmēra svētību šī gada brīnumjauko vasariņu mūsu pašu Sūnu ciematiņā man tā arī nesanāca izbaudīt, jo ceļoju pa tālām un īpaši smalkām zemēm. Tā nu brīnumjauko Sūnu ciema vasaras aromātu palaidu garām, toties labi izpurināju savas smadzenes no Sūna ciema gadsimtu vecajām tradīcijām un aizgājušo gadsimtu redzējuma. Tā vietā sasmēlos pasaules jaunākās novitātes un enerģijas. Arī augustā biju tālu prom, “šopoju” kā negudra Parīzes dārgākajos veikalos, baudīju smalkiem cilvēkiem paredzētos labumus. Šovasar pat pa divi lāgi mani ceļi un neceļi ieveda Parīzes ieliņās un vētrainajā dzīvē. Ar vērienu “laidu muļķi” pasaules slavenākajos Nicas bagātnieku un aristokrātu kūrortos, kuros vai ik dienu baudīju delikateses restorānos, kur vienas maltītes rēķins ir mūsu Sūnu ciema vidusmēra iedzīvotāja minimālās mēnešalgas apmērā. Kopā ar Francijas aristokrātiem un slavenībām vizinājos viņu mirdzošajās jahtās, gulēju Nicas dārgākajās viesnīcās un protams, laiski izrādīju savu dupsi siltajai saulītei. Pie reizes pamanījos izložņāt arī vairākus Nicas kaktus un ar savu fotoaparātu šo to labu iemūžināt.
Augustā Francija bija brīnišķīga, tomēr par centrālo notikumu un īstu nervu sabeigšanas tūri izvērtās brīnumjaukās Margaritas salas apmeklējums. Jā, laikam jau man klājās pārāk labi, baudot Francijas smalkumus, tālab saldajai dzīves garšai vajadzēja pievienot kādu kārtīgu “pipariņu”. Jā, klīdu pa tādu Margaritas salu, pa tās celiņiem un krūmiņiem. Vārdu sakot, devos visur, kur man deguntiņš rādīja un ik pa laikam pabrīnījos, ko tie krūmiņi tik pilni ar tādiem dīvainiem, svaigi veidotiem akmens apļiem? Bet tad kādu brīdi ieklīstot vecos kapiņos, kur reiz senos laikos apglabāti visšausmīgākajā nāvē nobeigtie šīs salas ieslodzītie, mana lielā romantika beidzās acumirklī. Caur smadzenēm izbrāzās jautājums: “sasodīts, kas uz šīs pasaules slavenās salas notiek un kālab to svaigo akmens krāvumu te ir tik daudz!? Tie cilvēku slaktiņi un nomušīto aprakšanas darbi taču skaitās beigušies!”. Uzelpoju tikai tad, kad mana atpūta šajā, no pirmā mirkļa paradīzei līdzīgajā salā, bija beigusies. Jā, slavenā Margaritas sala beigu beigās izrādījās ļoti, ļoti savāda.
Ja godīgi, visa ceļojuma laikā katra diena bija varens piedzīvojums. Dažas piedzīvojumu dienas varēja ietērpt nevainīga eņģeļa baltajā halātiņā, bet citas – draisku velniņu spoži melnajā kostīmā. Bija arī citas, nesimpātiska izskata un grūti nosakāmās krāsās, taču viss kopā bija viens neaizmirstams ceļojums.
Nu ko, manu mīļo lasītāj, atkal laiks rūpīgi izpētīt manas bildes un caur tām doties kārtējā pasaules apceļošanas grand tūrē!

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold