Noras DeGold lielie procesi Maskavā (2017.g. novembris)

maskavaaa 300Tā nu man te iet, manu mīļo lasītāj - kā parakstīju to lielo kontraktu ar…, tā man pa to dzīvi sāk klāties īpaši smalki.

Novembrī necerēti biju uzaicināta uz procesiem un darbiem Maskavā, kad tikai knapi biju atjēgusies no neskaitāmajiem šīs vasaras braucieniem uz tālajām zemēm. Tā nu manas novembra dienas paskrēja Krievijā. Kā jau vienmēr – kas tur patiesība tika darīts, paliek noslēpumā tīts. Pēc gadiem varbūt varēsi lasīt manos iespaidīgajos memuāros par Noras DeGold nezināmajiem dzīves mēnešiem un gadiem, bet pagaidām lielos vilcienos padalīšos par saviem spilgtākajiem iespaidiem Maskavā. Jā man jāsaka, patika tur vai nepatika, tad jāatzīst, ka jūtas ir dalītas. No vienas puses gribas celt šo satriecošo metropoli augstāk par Sauli, bet no otras puses – nolikt zemāk par brīnumjauko daudzfunkcionālo bezmaksas burbuļvannu pie Velna kunga. Tad nu tālāk seko mans redzējums par šo Krievzemes pilsētu - lielmonstru.
Jā, tas bija ko vērts - redzēt tos neizmērojamos plašumus, kuros mīt miljonu miljoniem cilvēku, redzēt lielās mājas, īpaši ērtās un platās ielas un skaisto centru ar savu, tikai Maskavai raksturīgo, īpaši labi pārdomāto arhitektūru. Attīstība tur iet ģeometriskā progresijā, burtiski pa stundām. Teju ik pēc pāris kilometriem jau kūpēja kārtējās rūpnīcas skursteņi, kā sēnes pēc lietus milzu skaitā cēlās jaunie rajoni un debesskrāpji, smalki biroji vai jauni darba cehi fabrikās, tā ka skaties un brīnies. Jā, Maskava kādreiz bija galvenā vecā labā padomju režīma goda pilsēta un tajā caur arhitektūras skaistumiem vēl aizvien var izbaudīt vecos laikus, kur uz Tevi viedi raugās pats cienījamais Ļeņina kungs, koši apmirdz sarkanā zvaigzne, sveic sirpis ar āmuru un varonīgie padomju sieviešu un vīrieši tēli, kuru sejas rotā fabrikas cehos no darba prieka iegūtais mūžīgais orgasms. Vārdu sakot, bija sajūta, ka esi vecajos bērnības dienu laikos, tikai pāri tiem gājuši nelieli renovācijas procesi. Tikai tas valsts karogs vēju ietekmē samainījis krāsas, bet pa lielam viss stāv savās vietās.
Tu jau zini, manu mīļo lasītāj, ka esmu totāla slaiste un dīkdiene - nu mīlu caurām dienām tik čučēt gultiņā un ik pa laikam pavārtīties tajā ar apburošu izcilas klases mīļāko. Vēl ļoti mīlu pielikt pilnu punci ar eko vegānajām delikatesēm. Tā esmu aizrāvusies ar šīm nodarbēm, ka pat savus izdaudzinātos maku iztukšošanas pasākumus šogad vairs nevīžoju vadīt. Kaut kā jau nodaru savus mistisko projektu darbus, kuri labākajā gadījumā ir pāris pa visu mēnesi vai pat mazāk. Tā dzīvojot, pat manas pēdējās darba spēja ņēma un atrofējās. Traki, vai ne? Bet, tā kā Maskavā biju laikā, kad vakaros ātri paliek tumšs, nācās vien no tā luksus klases pieczvaigžņu hoteļa gultas savu dupsi izvilkt uz ielas jau pieklājīgā rīta agrumā, lai varētu nofotografēt kādu bildi Juglas pagasta pievārtes “dakterei-lezbai” un citiem maniem skauģiem un mūža ienaidniekiem. Nu vajag taču izlielīties un vēl pirms gadu mijas skaudībai garu uzmest! Tad nu tam par godu biju Maskavas ielās vēl necerētā agrumā. Manu mīļo lasītāj, kāds nepatverams skats man pavērās! Es tik gāju un skatījos ar atvērtu muti. Vari iedomāties – visās tajās ielās, kuras veda uz kārtējo biroja ēku, fabrikas cehu, valsts iestādi utt., tūkstošiem cilvēku skrēja tik raitā solī, ka neko apkārt neredzēja! Tādi pusaizmiguši un ar ziliem riņķiem zem acīm tie kā negudri skrēja uz savu darbu tā, it kā tur miljonus un smalkus kažokus dalītu. Varbūt arī dala, kas to lai zin'? Nu nepievienojos tiem skrējēju bariem un nepārbaudīju. Jā, ko tādu līdz šim nekur nebiju redzējusi. Droši vien citās zemēs jau arī tāpat notiek, bet, tā kā parasti no tās gultas laikus nespēju izkāpt, tad parasti visu noguļu.
Nu ir tai nācijai tāds darba tikums ieaudzināts, ka jāsaka – visu cieņu! Skatījos un domās no visas sirds slavēju vadoni. Malacis un vēlreiz malacis! Mums ar' tādu derēja, tikai man ar VIP statusu lai ir brīv' pa gultu slinkot. Mums te būtu tik daudz darba, ka nezinātu kā nodarīt! Tad arī nebūtu jāskrien pie Rietumu resnvēderiem kapeikas pelnīt, lasot sintētiskajā vatē audzētos šampinjonus, tīrot viņu mēslus vai darot citus “melnos” darbus. Vari iedomāties? Maskavā neredzēju ne dīkdieņus, ne slaistus! Cilvēki bija tikai ceļā uz vai no darba, katrs nodarbināts ar savu lietu. Pat parkos neviens nestaigāja, arī mikrorajonos māmiņas ar bērnu ratiņiem neslaistījās. Izskatījās, ka visi dara kādu ļoti svarīgu darbu nācijas labā. Es klusi uzelpoju, ka pie mums šādas rosības nav, jo pie tādas kārtības es ar skandālu būtu padzīta no darba vietas jau pirmajā dienā. Jā, sliņķi tur tiešām var braukt stažēties darba tikumā!
Pie reizes atcerējos, kā man māte ar to tikumu ballēja virsū. Kamēr biju meitene, ar savu tikumu skrēju pa pasauli ar vecu, kožu sagrauztu kažociņu. Kad iemācījos pielīst vareniem cilvēkiem un to tikumu pazaudēju kārtējā netiklībā, tā tiku gan pie jauna kažoka, gan visādiem citādiem labumiem. Tu gan, manu mīļo lasītāj, nemācies te no manis to slinkās netikles dzīvi! Man nav ar ko lepoties. Tā vietā domā, kā vairāk to tikumu vairot! Tad par Tevi labi runās, visi mīlēs un cienīs. Nebūs kā man, par kuru visi portāli raksta, cik es ļoti slikta meitene, ka atkal esmu ko nokrāpusi vai izkrāpusi. Tā ka fui, fui... Tu jau zini, ka man visi vārdi ir “pie kājas”, galvenais - kas makā darās. Bet tā nav pareizi dzīvot, jo galvenais ir labs vārds un tikums, ne jau nauda makā!
Vari iedomāties? Es taču Maskavā pat ar metro braucu! Satiksme tur tāda, ka stundām būtu jāsēž tajā zelta limuzīnā, lai es tiktu no viena pilsētas gala līdz otram. Nobažījusies devos uz to metro un domāju, kas tur mani sagaidīs. Droši vien apkārt būs noplukušas sienas un bars zagļu metīsies virsū manai smalkajai foto tehnikai un lielajam naudas makam. Kad iegāju tajā metro, pirmajā mirklī pat šoku dabūju. Spēju tikai izbrīnā skatīties apkārt. Tu vari iedomāties? Visas metro sienas bija no īsta, tīra marmora, bet grīdas - no ekskluzīva akmens. Tikai bagātnieki var atļauties salikt marmoru vannas istabās un tualetēs, bet tur šādi bija izliktas gandrīz visas līnijas! Un kādas zelta lustras karājās! Kā pilīs! Protams, vagoni bija kā jau vagoni. Bet kāda tur bija drošība! Nodrošināta tāda, ka man atkal mute palika vaļā. Vari iedomāties? Tūkstošiem cilvēku bez apstājas pārvietojas metro labirintos, bet tempā katrs tika pārbaudīts. Katrs iziet cauri skaneriem, turklāt policists nopēta katra seju, katrā tunelī pie vagoniem telpas uzmana kāds policists. Un šitāda drošība bija pat vismazākajā metro stacijā! Ar savu modro aci ielās zagļus nemanīju vispār, nejaukus bandītus arī, bet metro es sapratu, ka varēju droši braukt ar vaļēju somu, jo neviens pat ar acīm necenstos izvilkt no tās maku vai ko citu. Nu tas bija ko redzēt! Eiropai būtu jābrauc mācīties uz Krievzemi, kā vajag uzturēt kārtību metro. Tur nebija tā, kā Parīzes metro, kurā nezināju, vai manu vagonu kāds neuzspridzinās, vai somu no rokām neizraus kārtējais eksotiskā paskata zaglis un badīts.
Tev droši vien interesē, kā tad ar tiem eksotiskajiem dīkdieņiem ir Maskavā? Vari iedomāties - tak nebija neviena paša! Ne metro, ne ielās, ne veikalos. Ja godīgi, pat neatceros, kurā valstī un tik sasodīti lielā pilsētā būtu jutusies tik aizsargāta, ka pat līdz vēlai naktij varēju droši klīst, kur deguns rāda.
Bet ar ēšanu gan man bija traki. Vari iedomāties? Man no eko bio vegānes bija jākļūst par veģetārieti, lai nenomirtu badā. Pat pilsētas vissmalkākajos restorānos piedāvājums bija tik niecīgs, ka citas izejas nebija. Jā, nu tur viņi var braukt pie mums stažēties veselīgas ēšanas noslēpumos. Domāju, ka tad, kad maskavieši ķersies klāt šim jautājumam, vienā dienā visi veikalu plaukti atkal būs tādi, kā vecajos labajos laikos – ar krāsvielām, konservantiem un citiem mēsliem nepiecūkotu ēdienu. Arī vegānās lietas tad uztaisīs. Jā, ēdiena jautājumā Maskavieši ir ņēmuši sliktu piemēru no Eiropas, kurā pat tējai liek klāt ķīmisku krāsu, lai tā krūzē izskatītos spilgtāka. Nu vai tas nav totāls izsmiekls?! Tam vēderam taču vienalga, kādā krāsā tava tēja, ka tik veselīga, garšīga un bez nevajadzīgām vai pat indīgām piedevām.
Bet vislielākais un manuprāt vienīgais Maskavas mīnuss bija piesārņojums. Ak, mans Dievs! Tu pat nestādies priekšā, kas tur darās! Vārdu sakot, miljoniem mašīnu bez apstājas brauc caurām dienām un naktīm, drūzmējas trafikos un sacūko gaisu ar izplūdes gāzēm. Un Google tik katru dienu raksta, ka Maskavā apmācies. Bet skatoties uz tām debesīm, skats pavisam nelāgs, jo mākoņi tur nedabīgās krāsās. Tie tak reāli bija rūpnīcu dūmi! Vai vari iedomāties, cik tie maskavieši drosmīgi? Es tak uzskrēju virsū atomelektrostacijas dūmeņiem, veseliem četriem. Šaubos, vai būtu ko sajaukusi, jo tie skursteņi izskatījās tieši tādi, kā internetā redzamās atomelektrostaciju monstru bildes. Nu, ja kaut kas uzietu gaisā (Tu jau zini, ka nav nekā droša šajā pasaulē), tad tik būtu “joki”! Droši vien radiācija gaisā varētu būt nāvējoša. Un cilvēki pavisam blakus dzīvokļus sapirkuši... Bet gan jau man tikai rādījās un visticamāk es tos monstrus sajaucu ar malkas vai ogļu apkures skursteņiem.
Kad pienāca laiks braukt mājās, es sajutu, ka esmu jau reāli saindējusies no piesārņotā gaisa un ķīmiskās veģetārās pārtikas. Jā, no visas sirds apbrīnoju vietējo cilvēku iekšas un izturību! Te atbrauca “sūnciemiete” uz smalko Maskavu, pastāvēja uz ielas pie luksofora, kam garām brauc mašīnu grēdas un nabadzīte - gandrīz paģība. Kā nekā pieradusi pie sava Sūnu ciema gaisa un piecām mašīnām Sūna ciema galvaspilsētas ielās.
Atrodoties visa šī piesārņojuma epicentrā, es jau sāku visādas stulbeklības prātuļot. Un zini, ko izprātuļoju? Vai kāds vispār grasās to ekoloģiju kārtot un pēc iespējas ātrāk savest kārtībā? Ja tā turpināsies, visas tās indes kādu dienu tak skars arī mūs un noindēs visu mūsu mazo Sūnu ciematiņu! Bet varbūt nekas vispār netiek plānots? Tās rūpnīcas tur tā rukā, ka man radās fantāzijas – varbūt šo rūpnīcu īpašnieki saslēguši kontraktus ar citām pasaulēm un masveidā jau tiek ražotas visādas lietas citplanētiešiem, bet paši rūpnīcu īpašnieki kļuvuši jau tik bagāti, ka pārcēlušies dzīvot uz citām planētām, bet mūs vada caur satelītu? Izskatās, ka šito planētu plēsīs un indēs tik ilgi, līdz kādu dienu tā neizturēs un mēs visi savās gultās vienkārši vairs nepamodīsimies. Tad nu gan vairs nav vērts ne iet uz darbu, ne dzemdēt bērnus.
Skatoties uz tiem milzu “fabriķiem”, pie reizes aizfilozofējos, cik traka ir tā cilvēka dzīve. No mazotnes cilvēciņu gatavo un skolo darbam, jo tak jāražo tā manta bagātajiem (vai citplanētiešiem...). Vari iedomāties, kā tas muļķa cilvēks, kurš pēc garās darba dienas pārnāk mājās, turpina audzināt mājās jauno paaudzi? Viņš ziedo 20 gadus, lai izaudzinātu lielajai fabrikai jaunu strādnieku. Ja bērns nesēdēs augstskolas solā, tad darīs smagos darbus fabrikā, bet ja mācīsies, tad dzenās un komandēs visu šo darbaspēku, bet tāpat būs tikai fabrikā. Fui, kur es te iebraucu! Nu galīgās “auzās” ar to filozofēšanu! Nē, šitā vairāk nevar dzīvot! Tik laiskojoties, pa vidu izpildot dažus uzdevumus un pēc tam atkal laiskojoties, smadzenes jau sāk pilnīgāko “sviestu” ģenerēt.
Bet vai zini, par kādu lietu es Maskavai piešķirtu zelta medaļu? Par to, ka šajā apmēram 20 miljonu lielajā pilsētā neslaistās un ielās nav neviena paša eksotiska izskata cilvēka. Nu, Tu jau zini, par kuriem cilvēkiem es runāju. Nevar jau klaji teikt, te nesapratīs. Bet Maskavā viņus nav ielaiduši. Tas bija pat nedaudz dīvaini, ka arī vēlu vakarā varēju droši iet garām kārtējam parka kokam neuztraucoties, ka no tā neizlec kāds “zvērs” un mani neizvaro. Nezinu, kā viņu šito “joku” dabūjuši gatavu, vai tik arī mums nav jābrauc pie šiem mācīties? Ikreiz, kad pa to Eiropu vandos, bieži vien nākas noliet pa asarai, ka drīz tie zilacainie un baltādainie izzudīs, bet to vietā būs tikai eksotiskas miesas krāsas. Vismaz mani tā eksotika kaut kā seksuāli neuzbudina. Jā, laikam jau nemanot esmu veca palikusi, jo manā jaunībā jau nebija lielas izvēles iespējas izmēģināt dažādas dzimumlocekļu krāsas. Bet nu zinu droši, ka tomēr mums - bālģīmjiem noiešana no lielās dzīves skatuves vēl nedraud, jo ir zeme, kur stingri uzmana, lai šī suga neizzustu. Es teiktu, ka tur tā tiešām vareni vairojas.
Šoreiz, lai pasaudzētu savu nervu sistēmu un nekratītos pa turbulences zonām gaisa telpā, nolēmu izbaudīt lielisko iespēju braukt uz Maskavu ar vilcienu. Jā, brauciens vilcienā tiešām bija varen skaista pieredze. Caur savas kupejas logu skatījos uz zvaigznēm un apcerēju, vai tās tiešām ir zvaigznes. Varbūt es skatos tikai uz veselu kaudzi satelītu, kuri seko līdzi katram manam solim? Īpaši savādi bija atgriezties Sūnu ciemā, kur uz robežas sūnciemiete steidza pases pētīt, vai vagonā sūnciemieši mājup brauc vai maskavieši dodas atpūsties pie Baltijas jūras.
Šajā sakarā izstāstīšu Tev vēl kādu nelielu piedzīvojumu. Kad pasu speciāliste blakus kupejā pētīja kāda maskavieša pasi, tad pacēla balsi pavisam nejaukā tonī un krievu valodā jautāja, uz cik dienām šis plāno Sūnu ciemā palikt. Dzirdot dienu skaitu, šī palika īpaši nepamierināta un sekoja nākamais jautājums, ko tad šis te tik daudz dienas darīs, jo ziniet, jums gadā ir tikai 90 dienas atļautas. Tad nu gan es nodomāju – ak, mans Dievs, ak šī pasaule! Nabaga maskavietim vēl jāatskaitās, cik dienas viņš pēc smagi norautajām dienām fabrikas cehos atpūtīsies pie jūras un atjaunos spēkus. Bet tiklīdz pasu speciāliste ieraudzīja manu Sūna ciema pasi, viņas attieksme izmainījās līdz nepazīšanai – ļaunā, vīrišķā balss kļuva samtaini pazemīga, smaids sejā tapa siltāks par iekurinātu krāsni un man tika novēlēta brīnumjauka atgriešanās Sūnu ciemā. Nu jā, ka tik es neaizskrienu pasūdzēties, kā te mani mājās sagaida. Bet ciemiņš jau nezina, kur sūdzēties. Tad nu var visādi izrunāties viņa virzienā un parādīt savu lopa dabu visā krāšņumā.
Paldies Maskavai, paldies tur satiktajiem cilvēkiem, bet vissirsnīgākais “paldies” manam ceļa biedram, ar kuru tad plecu pie pleca darbojāmies. Es Tevi dievinu! Nu ko, kārtējais darbs kopā ir nostrādāts un sanācis ar vērienu. Un protams, kā vienmēr – šeit ir manas ceļojuma fotogrāfijas. Tad nu skaties un iedvesmojies! Izceļojies no sirds! Kas zina, varbūt tieši ar Tevi es arī dienās kopā staigāšu pa Maskavas ielām utt. Kā saka, dzīve pilna ar pārsteigumiem. Piebildīšu - tikai ar pozitīviem pārsteigumiem!

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold