Noras DeGold trakā piedzīvojumu tūre Bergenā (Norvēģija, 2018.g. janvāris)

RRRRRRRT300Manu mīļo lasītāj! Kaut kā tā sanāca, ka šogad, janvāra vidū atgriezos no Parīzes smalkumiem, bet mēneša otrajā pusē jau traucos pretī Bergenas izaicinājumiem. Tu jau gribi zināt, kā man gāja Tajā Bergenā, vai ne? Protams, Tevi interesē mani piedzīvojumi, ne jau godīgas ceļotājas piezīmes, kuras lasot, var reāli aizmigt no garlaicības. Zini, man tak pirms brauciena sanāca baigie “podi”. Vari iedomāties – es tā lielā, stiprā varone (kādu, nu kā jau īsta krāpniece, te spēlēju internetā) tak biju noķērusi gripveidīgu vīrusu! Tak dabūju kaudzi antibiotiku izdzert, lai varētu kur braukt! Droši vien esi nesaprašanā, kā tad man tas vīruss tā piemetās? Nu, tak tās gardās Parīzes kūciņas mani savā varā bija tā sagrābušas, ka cukurs jau totāli bija nobeidzis manu imūno sistēmu. Tālab jau arī saķēru... Pačukstēšu, ka bez tām antibiotikām nu jau kādu labu laiciņu dzeru vēl veselu čupu ar zālēm. Nu, kā lai Tev to pasaka un izskaidro... Paralēli savai piedzīvojumu bagātajai dzīvei, tak ārstēju savu galvu “trako namā”. Kādas šausmas vai ne? Tak nobruka, tak neturēja vairs to manu briesmīgo dzīvesveidu. Nu jau bija tiktāl, ka neviena meditācija to vairs nespēja glābt! Nekas cits neatlika, kā nodoties SPA kūrei nervu atveseļošanas iestādes darbinieku izpalīdzīgajā gādībā. Bet pirms tagad skriesi manis iedvesmota pie attiecīgajiem dakterīšiem uz to vietu pēc reālām brīnumtabletēm, pacieties un sagaidi manus memuārus! Tajos Tu visās niansēs uzzināsi, kā man tur visādi gājis. Jā, tā nu tiešām ir vieta, kur satiekas gan cilvēku glābēji-eņģeļi, gan cilvēku nobeigšanas maniaki vārda vistiešākajā nozīmē! Un nedod Dievs, trāpīt uz nepareizajām durvīm! Tak būsi nevis veselāks, bet... Un kā jau nojauti, diemžēl to nepareizo durvju ir tik daudz, bet pareizo tik maz, ka gandrīz vai labāk (ja vēl ir iespējams) ir mēģināt kaut kā sevi savākt ar veselīgu dzīvesveidu un meditāciju. Savu galvu likt uz risku... Nu, kaut ko tādu laikam varu tikai es un vēl kāds. Saproti pats – ja to pazaudē, tad pazaudē pilnīgi visu. Tā kā domā ar galvu, kad lasi te tās manas gudrības! Kuras no tām sarakstījis mans veselais saprāts, bet kuras - reāls neprāts… Atzīšos, ka vienmēr esmu bijusi mūsdienu medicīnas fane. Ja to apvieno ar garīgo praksi, tad var panākt tiešām izcilu rezultātu. Tā kā paralēli, kad atkal skriesi ar savu veselību pie kārtējām “vecenēm” varbūt ir vērts sevi atrādīt vismaz ģimenes ārstam.
Zini, dzīvē man ir bijis gandrīz viss – alkohols, cigaretes, narkotikas, vīrieši, sievietes, nauda, bankrots, slava, neslava utt., bet tabletes līdz šim nebija bijušas. Bet tagad man ir tās attiecīgās. Jā, jā tieši tās! Un tiešām palīdz! Līdz ar to tajā Bergenā biju tādā zāļu kokteilī, ka neizteikšos! Apdzērusies visas tās zāles, biju tādā kaifa stāvoklī, ka ne līdz sirdi postošiem piedzīvojumiem. Un vari iedomāties, to Bergenu tak krustu šķērsu izskatīju kā absolūti godīga ceļotāja! Pat nekas traks vai neparedzēts nenotika. Es tik eju un uz visu skatos ar reālu svētlaimes sajūtu... Arī sniegotā kalna virsotnē uzkāpu, turklāt visa stāvā, sniegotā ceļa garumā pat kāja nepaslīdēja un uz dibena nenobraucu! Cik neinteresanti, vai ne?
Starp citu, cilvēki jau gadu tūkstošiem tic, ka uzkāpšana kalna virsotnē (jeb pats ceļš uz to) izmaina ne tikai cilvēka skatījumu uz lietām, bet arī likteni. Tas vienmēr ticis uzskatīts par ātrāko veidu, kā savā dzīvē izsaukt reālas izmaiņas. Bet paga, paga, pirms tagad skriet uz kalniem, lai mainītu likteni, ieklausies manī vērīgi! Ir vēl kāda svarīga lieta – senatnē cilvēki uzskatīja, ka kalns ceļinieku vai nu svēta, vai nolād. Un ja nu tiek tas otrs, tad dzīve iet nevis kalnā uz augšu, bet gan strauji nobrauc lejā. Droši vien gribi zināt, kālab tā notiek? Kad cilvēks iet pa dzīvi saskaņā ar savu sirdi, tad kalns viņu svēta, bet ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi, kā rezultātā cieš daudzi cilvēki, seko kalna nolādējums. Manu mīļo lasītāj, nu nevar aizrauties un dzīvot dzīvesveidu, kas nav saskaņā ar sirdi, jo tas ne pie kā laba nenoved! Nevar pret savu gribu darīt darbus utt., kas nav sirdī. Protams, dzīvošana saskaņā ar sevi nozīmē arī to, ka vari izpelnīties daudzu cilvēku neizpratni, nosodījumu utt. Tā būs tikai apkārējo neizpratne vai kāds nievājošs vārds, toties Tu saņemsi Augstāko spēku svētību, kā rezultātā dzīvē viss vienkārši notiks tā pa vieglo, viss ies kā no rokas. Un vai tieši tas arī nav tas, ko Tu gribi? Nu, ja vēlies visiem izpatikt, tad nekas dzīvē vairs neiet kā nākas, svētības nav ne no kalna, ne debesīm. Un beigās vēl nākas konstatēt faktu, ka tik un tā visiem izpatikt nav izdevies un tavā virzienā ir raidīti arī nievājoši vārdi. Es kalnus mīlu un arī kalni mīl mani. Man patīk doties kalnos un pie katras iespējas es to izmantoju, jo man patīk sekot savai sirds balsij un dzīvot tā, kā tā liek. Līdz ar to katrs kāpiens manu dzīvi tiešām ir padarījis labāku.
Zinu jau zinu, ka ar to zāļu epopeju esmu Tevi pietiekami nošokējusi, un jau šķiet, ka tūliņ šim stāstam gals? Tak nekā! Tomēr arī šajā ceļojumā man tika tāds piedzīvojums, kuru tiešām var nosaukt par ekskluzīvu, jo ne katru dienu ko tādu piedzīvosi. Nu ko, Bergena apskatīta, arī bildes maniem skauģiem safotografētas (lai varu šiem iesniegt kārtējo atskaiti un apliecināt, ka mani vārdi “jo vairāk mani apskauž un neieredz, jo labāk man iet!” tiešām strādā), beidzot stāvu rindā uz savu reisu, lai lidotu mājās. Te pēkšņi no Augstākajiem spēkiem man atnāk informācija, ka lidmašīna ir saplīsusi un šajā reisā nogāzīsies. Saņemot šo ziņu, es paliku totālā “ķēmā”. Iestājās pamatīgs apjukums, jo cik dzīvē lidots, nekad nekas tāds nav bijis. Domāju - rādās vai kā? Bet nu tomēr devos iekšā lidmašīnā. Norakstīju visu uz to, ka varbūt galva atkal pārkarsusi un šis tas vienkārši rādās, bet kad salonā piegāju pie sava krēsla, mani sagrāba totāla panikas lēkme. Kāds mani burtiski rāva ārā un kliedza – tak nebrauc, nokritīs, steidzīgi pamet šo lidmašīnu! Un es tak savā panikā tā skaļāk palaidu savu muti, jo tajā braucienā nebiju viena. Nu, biju ar savu kārtējo… Tu jau saprati, par ko iet runa. Un tas mans kārtējais jau kreņķi ieķēra, ka man galva atkal noplīsusi, bet daktera līdzās nav. Rezultātā kaut kā nepaklausīju brīdinājumam un lidmašīnu nepametu. Norakstīju uz to, ka man tomēr rādās. Bet tad, kad lidmašīna sāka braukt, es sapratu, ka nebūs labi. Reāli sajutu pašu nāvi vazājamies pa salonu, bet bija jau par vēlu. Kad beidzot pacēlāmies un sākām lidot, man jau bija viss skaidrs – lidmašīna ir saplīsusi, turklāt pa nopietno. Un tad jau sadzirdēju arī pilotu domas. Kabīnē tika apspriests, vai izturēsim līdz Sūnu ciemam vai nē. Zini, tajā reisā pat nervus nomierinošais burvju kokteilis nespēja palīdzēt. Sajutu, ka man smadzenes pārslēdzas uz kaut kādu citu jaudu un sapratu, ka nu ir jālūdz no visas sirds un jāliek doma, lai mēs nenokristu un savas burvīgās dienas nebeigtu aviokatastrofā.
Tā nu mēs apmēram 40 minūtes lidināmies starp mākoņiem ar lidmašīnu, kas tikai knapi turas gaisā, kamēr piecpadsmit minūtes pirms nolaišanās apkalpe paziņo, ka tehnisku iemeslu dēļ atgriežamies lidostā. Lidmašīna reāli jau bija uz robežas un garantijas vairs nebija nekādas, tomēr nolaisties paspēja. Augstākie spēki man pateica, ka paspēja tikai tālab, ka “Tu, sasodīts, neizkāpi no tā reisa, kad mēs Tev likām! Un atkal Tu mūs neklausi un rīkojies uz savu roku!”. Un vēl viņi man nolasīja pamatīgu morāli - vai neesi sapratusi, ka ar savu līmeni nevari pat kāju spert lētajās lidmašīnās? Vai nesaproti, ka “kapeiku” lidmašīnas ir pusplīsušas grabažas un vai ir vērts riskēt ar savu dzīvību, lai ietaupītu pāris simtiņu euro? Bet labākais, ko nolaižoties uzzināju, bija tas, ka visa lidojuma laikā lidmašīna esot briesmīgi smirdējusi. Vismaz pateicoties savām grand izmēra iesnām, man izpalika šis “nervus ārstējošais” brīnumaromāts. Tad arī sapratu, kālab pārējie, kuri līdz paziņošanai neko nezināja, lidojuma laikā sēdēja totālā klusumā un arī viņu sejas bija pamatīgā “ķēmā”.
Jā, sen nebiju lidojusi ar “gružkastēm”. Lidojot ar smalkajām lidmašīnām jau bija aizmirsies, kā ir. Ar lētajām jau pārsvarā lido tikai strādnieki. Ja kāda nokrīt, visiem tak dziļi vienalga, jo stāvēt fabrikā pie konveijera var katrs muļķis, bet ne katrs var vadīt uzņēmumu. Tā kā, manu mīļo lasītāj, pietiek muļķi laist un naudu taupīt! Jāsāk taisīt liela nauda un ja vajag, jālido pa grezno un smalko! Un vēl, izejot cauri šim trakajam piedzīvojumam, es atcerējos, kā gadiem ilgi lidojumos fantazēju, ka lidmašīna nogāžas. Tad nu atkal pārliecinājos, kāds ir domu spēks! Arī Augstākie spēki vēlreiz pabrīdināja – domā, ko Tu domā, jo ar domām ne tik to vien var piesaistīt!
Mani mīļie skauģi un ienaidnieki! Nu vai tad nav “škrobe”, ka tā lidmašīna tomēr nenokrita? Zinu jau zinu, ka melno maģiju man krāmējāt “pa pilnu rubli”, bet atkal nekā! Nu es tak esmu jūsu dzīves jēga un saturs! Jau tas vien ir mana labākā aizsardzība uz lielās dzīves teātra skatuves.
Nu ko, laiks apskatīt manas fotogrāfijas! Kā vienmēr - būs pa smuko!

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold