Noras DeGold visvarenais senču godināšanas rituāls Mazsalacas kapos. Kālab savi senči ir jāgodina?

NNNNNNNJJJJJJJ 300Tā nemanot esmu ieviesusi tradīciju katru rudeni doties uz Mazsalacas kapiem, kur pa mātes dzimtas līniju apglabāti mani senči. Ja pirmo reizi tur devos vairāk tālab, lai iepriecinātu savu māti, tad nākamo reizi kapos jau būros kā traka un lūdzos no sirds. Kad konstatēju faktu, ka no senčiem esmu dzīvē dabūjusi pat vairāk, nekā tiku lūgusi svecīšu vakarā, atkal sāku celt godā kādu laiku malā noliktās senču godināšanas lietas kapos. Tad nu šogad senču godināšanai sagatavojos īpaši nopietni un veicu milzum lielo rituālu.
Sanāca tā, ka šogad uz maniem senču kapiem Mazsalacā bija pamanījušies atbraukt līdzi arī svētceļnieki, kuri bija liecinieki tam, ka šie manu senču kapi ir lieljaudas svētvieta, kurā izteiktie lūgumi tiek piepildīti. Un kāds tur brīnums, ja tur atdusas arī viena no manām vecvecmāmiņām, kura savā laikā bija daudz slavenāka par visām kalnu Martām? Viņa bijusi gaišreģe un varējusi jebkuru kaiti noņem vai uzsūtīt, tieši tāpat nelaimi padzīt vai uzsūtīt pašu Melno Māti. Protams, no vietējiem šad un tad bija dzirdēts, ka daži zinātāji, kuri nav no manas dzimtas, gājuši tur lūgties un arī ar viņiem esot notikušas brīnumainas izdziedināšanās, dzīves sakārtojušās, mīlestības satiktas, darbi labi dabūti utt.
Tā nu sanācis, ka esmu mantojusi šīs savas īpašās vecmāmiņas talantus, tālab daudzus gadus citus cilvēkus dažādās gudrībās skoloju un viņiem palīdzēju. Pēc palīdzības cilvēki pie manis sāka griezties jau no 2004.gada, kad biju vēl pavisam jauna meitene. Nodarbojos ar to daudzus gadus. Kas nu mani par svēto sauca, kas par biznesa sievieti vai kā citādi, bet mans vārds daudziem zināms. Tā kā slavu dievinu un man vienalga, vai tā slava vai neslava, tad protams prieks, ka liktenis to slavu man tik centīgi dāvā. Bet nu jau labu laiciņu sanācis tā, ka darbojos miljonu vērtos projektos citās jomās, kuras vairs nav saistītas ar garīgo pasauli. Protams, garīgās lietas ir mana sirdslieta, kura tāda arī paliks. Turpināšu ar to nodarboties, cik nu man tam vairs būs laika jaunajā dzīves ceļā, kuru nu jau kādu laiku eju. Kaut ko nedaudz jau vēl padarīšu, jo man tak mūsu Sūnu ciema tautai jānodod visas tās lielās zināšanas, ko zina tie, kuri zina visu par cilvēkiem un šo pasauli. Tas ir jāizdara, lai pieliktu punktu tumsonības gadsimtiem mūsu Sūnu ciemā, lai beidzot mūsu apziņas apskaidrotos un atmostos no gadsimtu dziļā miega. Lai mēs beidzot sāktu dzīvot kā kungi un valdnieki - bagāti un vareni savā ciematiņā jeb Austrumeiropas pierobežā. Garīgais ceļš man palīdzēja atrast spējas un talantus mākslā, ļoti oriģinālos un interesantos projektos, bet galvenais – tas palīdzēja atrast sevi un izveidot tādu dzīvi, kurā to vien daru, kā to baudu. Nu jau gadiem “laižu muļķi” un dzīvoju kā pa sviestu. Jā, ja senčus negodina kā nākas, tad nekas cits neatliek, kā smaga dzīve, smags darbs komplektā un nabaga graši kabatā!

1 DSC 0027

2 DSC 0016

3 DSC 0042

4 DSC 0011

5 DSC 0047

6 DSC 0021

7 DSC 0059

8 DSC 0001

9 DSC 0002

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold