Noras DeGold divsēriju piedzīvojums ar reālu govs pakaļu. Kaut kas no Parīzes dieniņām un nedieniņām

govssss 300Vai, manu mīļo lasītāj, kā tik man neklājās tai smalkajā Parīzē! Nolēmu Tev izstāstīt vēl vienu divsēriju šausmu stāstu, kuru piedzīvoju Parīzes apmeklējuma laikā. Tu jau zini, manu mīļo lasītāj, ka pārtiku pērku tikai specializētos veikalos, kuri paredzēti bagātiem cilvēkiem, jo tajos pārdotās lietas ir absolūti bez jebkādas ķīmijas un visas ir sertificētas kā bioloģiski un ekoloģiski audzētas un gatavotas. Pārējiem ļautiņiem maciņš ļauj ēst tikai lielveikalu ķīmiskos mēslus, kuri tos padara pāragri vecus un slimus un atbrīvo mūsdienu jauno paaudzi no savā laikā pilnībā izdzītajiem un tagad sabiedrībai vairs nevajadzīgajām pensionāru tantēm un onkuļiem. Jā, tikai mūsu pasakās var izlasīt, ka vecie cilvēki senos laikos tikuši cienīti un godāti, kā arī bijuši ļoti svarīgi sabiedrībai, kaut gan ir arī tādas pasakas, kurās vecos ļaudis ar ragaviņām veduši uz mežu nosalt. Bet mūsdienu sabiedrība ir moderna – apsmidzini laukus ar šādām tādām ķīmiskām vieliņām, ražošanas procesā pieliec tās klāt visiem produktiem un tie pensionāri, kuriem tā pensija būtu jāmaksā, jau laikus būs apsprāguši.
Tad nu es ēdu tādu pārtiku, ka vēl ilgi izskatīšos jauna un to pensiju saņemšu vēl 120 gadu vecumā. Rīgā ir pāris tādi smalki veikali un cilvēki vēl nav uzķēruši, ka ar steigu jāver vaļā jauni, jo kur nav konkurences, tur cenas tādas, ka nervu sistēmai ir ko turēt. Turklāt sūnu ciema veikalos tā izvēle tāda maziņa – vienu dienu iespēja ēst bioloģiskās vīnogas, bet otru dienu tikai plūmītes. Ja vienlaicīgi gribēsi abas, tad nu nekā.
Būdama Parīzē, tad nu protams iegriezos arī vietējos franču aristokrātijas bio veikalos. Ak, mans Dievs, cik daudz to bija! Uz katras centra smalkās ielas un gandrīz tik lieli, cik nabagiem paredzētie lielveikali ar “lētā gala” pārtiku. Tu jau zini, ka esmu vegāne un neēdu ne zivis, ne gaļu, ne olas, ne sierus. Tad nu gadījās tā, ka smalkajā bodē man iekrita acīs kāda īpaša, ļoti kārdinoša siermaizīte. Kaut sieru neēdu jau veselu mūžību, tai paiet garām vienkārši nespēju. Pie sevis nodomāju – nu labi, nekas traks jau nenotiks, ja no saviem dižciltīgajiem vegānes augstumiem uz mirkli nolaidīšos uz veģetārietes līmeni un pēc tik gara pārtraukuma izbaudīšu, kā garšo bioloģiskā siera maizīte. Kad nu ar gardu muti iekodos nopirktajā maizītē, tad pirmajā mirklī tā apjuku, ka gandrīz apvēmos. Manu mīļo lasītāj, vari vienreiz minēt, kāds aromāts dvesa no šīs maizītes. Reāli tā nevis smaržoja, bet smirdēja pēc riktīgi sūdainas govs pakaļas! Es vienkārši izspļāvu to ārā, jo nebiju spējīga norīt pat nelielo nokosto gabaliņu. Tikai tad es aptvēru, ka būdama jau bioloģiska vegāne, es taču nekad nebiju bioloģiskajā veikalā nopirkusi īstu un dabīgu govs sieru bez nevienas pašas ķīmiskas sastāvdaļas. Jā, tā nu reāli garšo un smaržo siers – tas ir tā piesūcies ar govs mēslu smārdu, ka vismaz es to nevaru dabūt iekšā. Agrāk, kad vēl biju veģetāriete un nesapratu, ka nevar ēst tos ķīmiski audzētos un apstrādātos pārtikas produktus, es ēdu sieru ar gardu muti. Bet tagad Parīzē es sapratu šokējošu lietu – siers un piena produkti ir tā apstrādāti ar ķīmiskām krāsvielām un piedevām, ka cilvēks vairs nejūt un nesaož šo govs pakaļas aromātu.
Bet ar to viss vēl nebeidzās, jo manam piedzīvojumam ar govs pakaļu sekoja arī otrā sērija. No vēlmes izbaudīt sieru pilnībā biju atbrīvota, taču kādā citā Parīzes bio veikalā ieraudzīju īpaši smalkas, man nezināmas sēkliņas, kas aplietas ar baltu šķidrumu. Grābu tās ciet dziļā pārliecībā, ka veselīgās sēkliņas plunčājas kādā sojas jogurtiņā. Viss rakstīts franču valodā un ej nu sazini, kas tajos iepakojumos īsti ir iekšā. Tad nu nopirku un sāku kāri ēst veselīgās sēkliņas. Protams, jau atkal vari minēt, ar ko tās veselīgās un smalkās sēkliņas bija aplietas. Nu protams – ar govs piena jogurtiņu! Un atkal man mutē vecais labais govs pakaļas aromāts un no nelabuma vairs nezinu kur likties. Lūk, tā garšo īsti dabīgi piena produkti! Es teikšu – briesmīgi, turklāt spēcīgi smaržo pēc kūts. Nu jā, slaucot tās gotiņas, viss pieniņš tā pievelkas ar to kūts mēslu aromātu, ka neizteikšos. Un galu galā piens taču ir domāts teliņam, ne jau cilvēkam. Ja tā padomā, vai tas nav viens liels absurds, ka cilvēks visu mūžu reāli pārtiek no govs pupa? To pienu cilvēkam taču vajag tikai uz īsu brīdi - kamēr vēl ir zīdainis. Bet arī tad viņš to dzer no mātes krūts, nevis rāpo pie četrkājainās govs pakaļas un piena tesmeņiem. Tad nu izaudzis, cilvēks brīnās, ka prāts un dzīve ir aptumšojušies, un nemitīgi vajā slimības un nelaimes. Ja cilvēks vairs neēd saskaņā ar savu dabu, tad nekā laba vairs nav un arī nevar būt. Bet atceries, ka ļoti daudziem ir izdevīgi, ka lielākā cilvēces daļa ēd nepareizi un neveselīgi. Tu esi tas, ko Tu ēd. Ja ēdīsi nepareizi, tad arī funkcionēsi nepareizi, bet ja funkcionēsi nepareizi, tad arī visa tava dzīve pa lielam vairs nebūs nekāds izklaides pasākums, bet gan nodzīta darba zirga bezgalīgais skrējiens savam bērnam, ģimenei, radiem, darbavietai, valstij utt.

govssss 2000

(Foto, teksts ir mākslas projekta Art for progress melnraksts, tas viss ir māksla!)

Ar cieņu,
Nora DeGold